EKONOMIKAS UN KULTŪRAS AUGSTSKOLA
Kultūras vadība
ARGUMENTĒTA ESEJA
studiju kursā
„Masu mediji”
Kultūras mediju raksturojums Latvijā
pilna laika klātienes students
k31b grupa
stud. apliecības Nr. k08136
Matīss Francis
___________________________
(paraksts, datums)
Pielaist/nepielaist aizstāvēšanai
Zinātniskais vadītājs ______________________ Ieva Kukule
(paraksts)
Aizstāvēts: __________________
/datums/
Novērtējums: ________________
Paraksts: ____________________
Rīga 2009
Kas ir medijs? Vai es esmu medijs? Kā lai es zinu kura informācija ir patiesa un kura ne? Kāpēc šodienas avīze ir ar tādu virsrakstu un tas ir tik negatīvs? Kur varu atrast kultūras sadaļu? Iesim uz teātri, vai pietiks kad izlasīsim recenziju? Laba izrāde! Neticu!
/M. Francis/
Es izvēlējos uzsākt šo eseju ar virkni jautājumu, līdzīgi kā izvirzīt mērķi vai problēmu, un esejas turpinajumā sniegt atbildi uz augstāk minētājiem jautājumiem. Līdzīgi kā ieslodzītais noalgo advokātu, “sasmērējies” politiķis reklāmas speciālistu un PR pakalpojumus.
Es ilgi pie sevis mēģināju saprast vai varu piekrist apgalvojumam “Medijs- ceturtā vara”, iespējams kādu laiku ap 1995. gadu tas bija iespējams. Šobrīd kad mediji ir pazaudējuši lielu daļu reklāmdevēju, nekas cits neatliek kā būt par “naudasmaisu” ruporiem, tautas skalotājiem, un negatīvu ziņu iepludinātājiem. Gads ir sadalīts ietekmju sfērās un katrs mēnesis ir paredzēts kādas kustības, notikuma, personības vai nu celšanai saulītei, vai kārtīgai dubļu bedrei. Mediji darbojas pēc principa sapulcēsim ap sevi sabiedrību, barosim to ar visas žurnālistikas karalieni “analītisko žurnālistiku”, un kad sponsoram būs nepieciešams, iepotēsim ziņu, un urnas pašas parādīs cik mūsu pote bijusi veiksmīga. “Medijs- ceturtā vara” līdz viena sponsora zvanam.
Kādu dienu pirms devos pie A. Pučes uz lekcijām, iedzēru tēju ar teātra sporta entuziasti no Liepājas. Diena bija apmākusies, uz ielas sniega un sāls sajaukums, garstāvoklis arī tāds tuvu nullei, rokas trīcēja un sirds sitās, kafija brokastīs bija par stipru. Mūsu sarunai virsraksts bija īss un kodolīgs, “kāpēc teātra sportu tik maz cilvēku apmeklē, ja tas ir par velti.” Es savilku paralēles ar šo eseju, un atradu papildus 37 minūtes lai novestu sarunu līdz kādai loģiskai stadijai, un meitenei ļautu uz Liepāju doties ar kādu cerību ka pieturoties pie maniem ieteikumiem, teātra sportu apmeklēs vairāk cilvēku. Es viņai ieteicu nepaļauties uz īgnajiem Liepājas medijiem, un ja reiz viņi nepublicē tavas sūtītas relīzes, tad ir vērts padomāt par kādu citu risinājumu. Tas ko es viņai ieteicu, telpas kur iknedēļu notiek teātru pasportošana , atver, pirmajā reizē sapērc no atlikušā budžeta daudz tējas un ļauj cilvēkiem telpas izmantot pēc saviem ieskatiem, novērtē situāciju un piedāvā cilvēkiem ko tie vēlas. Rezultāts bija satriecoši labs, no aizmirstībā krītoša teātra sporta, meitene ieguva ap 75 jaunu draugu, sekotāju, entuziastu. Un tas par ko mediji uzrakstija bija, Liepājā nodeg Fontaine palace, un ne rindiņas par meitenes varoņdarbu. Tas ko vēlos ar šo pateikt, mediji izvēlas sensācijas un negatīvu fonu, tā vietā lai pilsētu informātu par cilvēku kam izdodas. Izdaru secinājumus, kultūras atspoguļošanā mediji iesaistas kūtri, ja vien tas nav valsts iepirkums par gada līgumu ar pašvaldības teātri un pirktiem reklāmlaukumiem. Ar vienu Andreju Volmāru Latvijas televīzijā diemžēl ir par maz.
Ja produkts ir slikts tad tur pat izcils reklāmas guru nepalīdzēs, ja vien mēs nerunājam par Šlesera un Stendzenieka duetu. Līdzīgi ir arī ar medijiem, vai tiešām ja ziņas un noiets būtu tik labs, un cilvēkam nebūtu vajadzīga informācijas “iebarošana”, bet cilvēks ilgotos pēc informācijas, nebūtu visiem labāk? Ja cilvēks saņemot avīzi, atverot TVNET, ejot pa ielu, nopērkot žurnālu to apēstu ar acīm līdzīgi kā PSRS laika bērni ilgojās pēc brīža kad banāni uz skapjaugšas ietīti avīzē paliks dzelteni, tātad gatavi. Cilvēki būtu pelnijuši no medija saņemt ikvienu iztērēto santīmu atpakaļ, tikai konvertētu kvalitatīvā informācijā. Mediju vājums kopš laika kad man palika 18, un es sāku neticēt visām drazām kas iekrīt pastkastītē, ir audzis lielumā, un mediji šobrīd ir kā tikko dzimuši kucēni, tiesa ar vareniem saukļiem “Pirmais tad un pirmais tagad”, “Mēs tev parādīsim”, “Mēs tev atvērsim”, “Tu mums vari ticēt”, maigi sakot tas viss izklausās pēc jauna puikas sapņiem kad rokās ir papīra zobens. Viena glāze ūdens, vai labāk kā J. Stībeļa “Glāze piena” lasīt kā sponsora pārskaitijums, un no vareniem medijiem “zelta gados”, paliks tikai nopirkts domēns, vai pie labākā iespējamā gadijuma copy/ paste no BNS un LETA. Mans mērķis ir pateikt ka kultūra noteikti nav nozare uz kuras aktualitātēm un notikumiem, medijs gūst peļņu un lielas apmeklētāju masas.
Ja A. Šķēle decembrī nebūtu sasniedzis tikpat lielu publikāciju skaitu cik liela tautā mīlēta zviedru banka, vai šodien mēs runātu par TVNET jauno, uzlaboto versiju? Ja tauta sāk runāt par ierindas biedru, un runā lielas lietas un saredz glābēju partijā, kuras krāsas liek aizdomāties par ”Svēto Georgu”, mēs tādā gadijumā runājam par mediju uzpirkšanu, un šī jau ir runa par pieminēto mediju lomu kā “naudasmaisu” ruporu.
Vai tas nebūtu aplami un kā cilvēku krāpšana ja 26. oktobra avīze man paziņo par Mazsalacas notikumiem, bet tie izrādas neīsti, es ar savu naudu esmu izrādijis uzticību medijam, konkrētā gadijumā drukātājam, un tas man piegādā operatīvas, bet nepatiesas ziņas. Jā, es protams izlasu par jauno dizaineru sasniegumiem uz pasaules skatuves, kino jaunumiem, un Dailes teātra izrādēm oktobrī. Šajā sakarā es vēlos minēt kāpēc kultūra pēc pozicionēšanas ir kas izcili šķīsts un pareizs, kāpēc netiek izskatīta iespēja kultūras sadaļu ekponēt uz vāka un to darīt nevis divos gadijumos kad ir Līgo un Dziesmu un deju svētki. Mēs esam sensāciju mednieki, nevis kultūras mīlētāji, salīkušu muguru latvieši ir kalpu tauta, par kādu kultūru mēs varam runāt.
Krīzes periodā lētāk un racionālāk vidējā latvieša domām ir iegādāties TV Programmu, un kultūru baudīt televizorā, jā tā protams ir lētāk, bet vai ietaupītā nauda tiek izlietota lietderīgāk kā par alus un neveselīgu našķu iegādi pie televizora. Tuvredzīgs ir latvietis ar dzīves uztveri un domāšanas paradumiem. Jā, teātra biļete vidēji maksā 5LVL, bet Latvijā vairāk par 4 cilvēkiem ģimenē ir salīdzinoši reti, secinu pētot demogrāfisko procesu statistiku. Atražojam sevi, ģimeni atstājam, turpinam iesākto Īrijā. Kultūra šajā brīdī ir mazsvarīga tikpat mazsvarīga kad televizors pārraida kultūras programmu, bet tas viss fonā, jo ir klāt ikdienas telefonsaruna ar labāko draudzeni.
Mēs varētu kultūru likt mīlēt kā savu māti, bet iegūsim pretējo reakciju, teātri būs tukši. Mēs varam par to rakstīt tik patīkami, kā jamaikietis blogā par kārtējo eiforiju. Latvijas žurnālisti un visa mediju vide ir attīstības stadijā un nevienā no jomām neviens nevar atļauties izvērst ko patiesi vērtīgu un kvalitatīvu, jo “naudasmaisu” rupora efektam arī nepieciešams ir cilvēku resurss. Kā arī ne interneta mediji, ne televīzijas nav gatavas gaidīt rezultātu no ilgāka pētnieciska darba.
Liela daļa kultūras paliek nepiereģistrēta, ēnā, neuzskaitīta. Es pastāstīšu īsu ceļu kā ikdienā kino skatās cilvēki kuri zelta gados iegādājuši lielu LCD televizoru un mājas kinozāli. Ir nepieciešama avīze ar kultūras sadaļu, īpaši noderīgi ja tā ir ar recenzijām, tad jau var konkrēti zināt tas ir tev vai nav priekš tevis. Noraksti no avīzes filmas nosaukumu, translate.google.lv iztulko uz angļu valodu, ievieto šīs filmas nosaukumu piratebay.org, un sākas filmas “iegāde.” Šāda veida kino kultūra pirmssākumos bija īpaši nevēlama, bet ikdienas arvien biežāk sastopami gadijumi, kad šāds filmas/ kino/ izrādes video izplatīšanas veids kļūst arvien populārāks un pieņemamāks. Tas ir efektīvs un ar salīdzinoši zemām izmaksām.
Latvija ir visnotaļ unikāla vieta, nevis tapēc ka šeit notiku daudz labu lietu, bet tieši tā iemela dēļ, kad cilvēki un kultūra šeit ir daudzveidīga. Krievvalodīgo un latviešu īpatsvars ir samērā vienāds. Pētot TNS, 2009, ziema, cover datus par lasītākajiem izdevumiem starp šim 2 etniskām grupām iezimējas interesanti fakti. Latvieši iecienījuši nedēļas izdevumus Ieva, Privātā dzīve, kas pēc vadlīnijām un informācijas ir samērā vienkārši, informācija nav unikāla un izdevums pieejams lielai daļai iedzīvotāju samērā nelielās cenas dēļ. Krievvalodīgo auditorijai 2 populārākie izdevumi ir iknedēļas televīzijas programmas. Kas liek domāt kad aktīvākie televīzijas skatītāji ir tieši viņi.
Mediju saturs uzsākot šo 2010 gadu nav mainījies, ja nu vienīgi daži “lielie” mediji kā minēju ir nomainījuši platformas un mazliet funkcionālo izkārtojumu, bet arvien mēs lasītāji iegūstam zemas kvalitātes saturu, par kuru iespējams mums pat drīz nāksies maksāt. Ja kultūra turpinās būt māksla, tad paredzu kad par to mēs dzirdēsim arvien mazāk, jo kā mēdz teikt reklāma bez stratēģijas ir māksla, un ja Tev kultūras kurator, nepietiek spēka izturēt mediju vienaldzību, kā arī Tu neizturi sabiedrības kritiku, iespējams ir vērts domāt par profesionālas jomas maiņu. Latvijas mediju vidi izglābs vienīgi akadēmiski spēcīgi žurnālisti vai arī blogu fanāti kas apaudzēs savas šobrīd mazās vietnes ar darba spēku un kļūs par vēl nopietnāku biedu “lielajiem” medijiem.
